Dzīva ūdens īpašības

 

Ilgdzīvošanas (arī veselības saglabāšanas) noslēpums – lietot ļoti labu, tīru, sārmainu, bioloģiski viegli un pilnvērtīgi izmantojamu ūdeni visa mūža garumā.

Kādas tad ir šāda ūdens īpašības ?

DZĪVS ŪDENS

 

  1. Tīrs drošs, bez dažādiem kaitīgiem piemaisījumiem
  2. Bagāts ar dabiskām minerālajām vielām organismam viegli uzņemamā formā.

Ūdenī jābūt organismam svarīgākajiem makro un mikro elementiem, kas nepieciešami organisma normālai pilnvērtīgai darbībai – Ca, Zn, Se, Fe, Mg, Si, S, Na, K, utt. Ilgstoši dzerot ūdeni bez mikroelementiem (destilētu, filtrētu), organismā rodas katastrofāls mikroelementu trūkums, kas var izraisīt daudzas smagas saslimšanas.

3. Negatīvs oksidēšanās reducēšanās potenciāls (ORP).

Dzīva ūdens ORP ir negatīvs. Cilvēka starpšūnu šķidrums ir negatīvi lādēts (no – 59 līdz – 150 mV). Parasta dzeramā ūdens ORP ir no + 150 līdz + 400 mV. Tas nozīmē, ka šāda ūdens pārstrādei ir jātērē liels enerģijas daudzums un šāds ūdens lielākoties cilvēka organismā neuzsūcas.

4.Strukturizēts (pareizi, simetriski veidots ūdens kristāls);

Ūdenim ir jābūt pareizi strukturizētam kristālam – tas uzkrāj sevī informāciju un strukturizējas mūzikas, gaismas, vārdu ietekmē. Tikai pareizi strukturizēts ūdens ir organismam izmantojams. Laba mūzika, mīļi vārdi, lūgšanas utt. var palīdzēt nepareizi strukturizētam ūdenim sakārtoties pareizi un veidot pareizu kristālisku režģi. Lai piešķirtu ūdenim pareizu struktūru, organisms patērē daudz savas enerģijas.

 5. Virsmas spraigums (aptuveni 45 din/cm).

Atkarībā no šī rādītāja ūdeni vēl arī sauc par smago vai vieglo ūdeni. Virsmas spraigums krāna ūdenim ir 73 dini uz centimetru, bet asinīm tikai 45. Tas nozīmē – lai barības vielas caur šūnas membrānu varētu nokļūt šūnā un toksīni izietu no šūnas ārā, organismam krāna ūdens virsmas spraigums ir jāsamazina. Organisms šim darbam tērē zināmu enerģiju. Bet ar gadiem organismam šīs spējas samazinās, līdz ar to ūdens ar grūtībām nonāk šūnās. Starpšūnu šķidrums paliek aizvien biezāks, organisms aizvien vairāk piesārņojas. Paaugstinoties ķermeņa temperatūrai, tā šķidrumu virsmas spraigums samazinās – tā organisms vieglāk atbrīvojas no sārņiem un toksīniem.

 6. Sārmains (PH līmenis 7-8).

Vēlamais PH līmenis cilvēka organismā ir 7.4, siekalās – 7.4, asinīs – 7.45, limfā – 7.5.

Pie PH 7.4 šūnas iekšējā vide atrodas savā dabiskajā, vāji sārmainā stāvoklī, kurš vislabāk der fermentiem, kuri funkcionē šūnas iekšienē un spēj sasniegt maksimālo efektivitāti. Pietiekams ūdens daudzums, kurš iziet caur šūnu, atbalsta vāji sārmainas vides uzturēšanu un nodrošina šūnas veselību. Nieres attīra asinis no liekajiem ūdeņraža joniem, kas ir skābuma iemesls, un izvada tos ar urīnu. Jo vairāk urīna izdala nieres, jo vieglāk ķermenim uzturēt savus iekšējos orgānus sārmainā stāvoklī. Asinis vienmēr ir sārmainas. Tas vienmēr tiek nodrošināts uz pārējo orgānu rēķina.

Ja organismā vide ir skāba, šūnām sāk trūkt skābekļa. Skābā vidē samazinās organisma imunitāte, ātrāk vairojas asinīs nokļuvušās baktērijas un vīrusi, pasliktinās spējas uzņemt vitamīnus un mikroelementus. Sāk attīstīties sirds, asinsvadu, locītavu, kā arī onkoloģiskās kaites.

Nobela prēmijas laureāts Otto Varburgs (Otto Heinrich Warburg) pierādīja, ka sārmainā vidē (PH 7,43), vēža šūnas nevairojas, bet viņa skolnieki pierādīja, ka sārmainā vidē nevairojas arī parazīti, vīrusi un sēnes.

 Kā viens no iespējamiem risinājumiem šāda dzīva, sārmaina, bioloģiski pieejama ūdens pagatavošanai ir minerālu kompozīcija Coral Mine, Microhydrin, HidraCel, tā kristāls redzams attēlā.